Cau milas,
iet man traki. Pedeja laika moka panikas lekmes, ikreiz kad nonaku stresaina situacija un kad skiet ka to nespeju kontrolet. Un pedeja laika tas ir biezi. Nekad muza mani panikas lekmes nav mocijusas bet sobrid katru reizi ir ta ka smoku nost…
Skiet ka dzive slid ara no rokam, jo nu vairs ne tikai nav uz ko ceret, kur lukoties(reali ta ari sapratu vakar, ka pec papa naves nedomaju ta reali un pozitivi par nakotni kas varbut, viss tikai negativi, gaidu sliktako) bet ari tas kas tagad ir – skiet ka tas viss slid projam un es neko nevaru padari!
Un ka sanaca ka ne, vakar runajos ar vinu skolas dienas draudzeni – vina man teica ka ir pasai nesen ta bijis un ka vinai vnk palidzeja rakstit katru dienu sarakstus – ar pat vismuljkjigakajam lietam ko darit – lai tikai BUTU ko darit, un ka ari skatoties uz sarakstu butu redzams, ka kaut ko tak tomer esi spejiga izdarit.
Tadel no sodienas katru dienu saksu ar sarakstu.
Bet saulīt, Tu tāpat šajā dzīvē neko nekontrolē! Vai tad tu pati audzē puķi puķupodā – taisi viņai lapiņas, ziedlapiņas? Vai tad Tu pati pārstrādā pārtiku kuņģī? Vai tad Tu pati sadziedini pušumu, ja kādreiz iegriez pirkstā? Viss notiek it kā pats par sevi. Vienkārši paļaujies un atlaid! Un viss notiks tā kā tam jānotiek! Bet saraksts ar darbiem vienalga laba ideja! buča!
Comment by cubalibre4ever — Janvāris 23, 2010 @ 5:18 pēcpusdienā